arnitavilcane.1s.lv

Par pagājušo nedēļu! [ 0 ]

---

Pēc raksta publicēšanas es jutos atvieglota.

Uzzinot atkal,ka esmu tikusi ievietota kārtējajā saitā man atkal iestājās bailes,paranoja ,ka visi mani zin,ka mani tūliņ visi nosodīs atkal!
Mani 3 gadus vecie faili ir publicēti kā jaunums !
Tajā brīdī es ''sajuku'' prātā.
Es aizgāju ar draudzeni 4dien pēc darba uz vecrīgu tā tiešām atlaist ( man prasijās ''atslēgt'' prātu).
Es tā arī izdarīju . 
No rīta ejot mājās man ''panesās'' vēl lielāka depresija un es sāku zvanīties saviem tuviniekiem un jautāt vaimani mīl uz ko man atbildēja- jā protams,ej izgulies! ( laikam diezgan stipri biju iereibusi :D ) 
Aizgāju pa nakti palikt pie draudzenes ,jo bērns palika ar manu vecomammu.
Piecēlos pie draudzenes un atkal raudāju. Šobrīd es vairāk nesaprotu par ko ?! ( par to,ka pati savu ceļu veidoju un,ka par sekām es neaizdomājos ? ) 
nezinu !
Aizejot mājās satiku savu meitiņu un mīļoto . Vecāmamma aizbrauca mājās. 
Tai vakarā es biju klusa.Sāku runāt par pašnābību ,meklēju sevi visos saitos ,lai lasītu komentārus un vēl vairāk mudinātu sevi uz tām domām.
Rakstiju draugiem .
Un tad es sapratu - man ATKAL bija vēlme ,lai kāds mani mierina,ievēro un pažēlo ,es vēlējos,lai mani samīļo !
Sviests vai ne ? 
Bet tās ir manas emocijas.
Tikai šīs nedēļas beigās pavadot laiku ar savu ģimeni - es arvien vairāk sāku saprast ,ka viss ko man vajag ir ģimenes mīlestība!
Un to nekādā veidā nevēlos pazaudēt !
Es vēl cīnos ar sevīm .Ar savu garu .!
Es sapratu,ka dzīvē ir ļoti daudz lietas . Ko esmu darijusi par ko esmu satraukusies ir tikai mana miesa.
Izdarot pašnāvību es gribēju nogalināt savu miesu !
MURGS ! jā ! Bet tā es jūtos . 
Šobrīd es cenšos sakārtot savu garu savu dvēseli . Es tikai sevi sāku iepazīt. Sāku iepazīt īstās vērtības.
Es visiem novēlu iemīlēt sevi un censties nelauzties pretīm emocijām ,bet izdzīvot viņas-Tādā veidā tu tikai nomierini un iepazīsti savu dvēseli. 
Kādēļ šeit miēju,ka biju vecrīgā? Tur iet cilvēki kuriem pašlaik svarīgākā ir viņu miesa ,ne iekšējā pasaule un dvēsele! 
Ar to grib;eju pateikt,ka prātu tu vari atslēgt no visa arī sēžot mājās ,vēl ideālāk pie dabas -tikai pats ar sevīm un savām domām ! Tu jutīsies tīrāks emocionāli. Aizstājot savu sāpi un mēģinot to noslīcināt kādā ''vielā'' - tu tikai to papildini !
Paldies !
p.s. tas ir tikai un vienigi mans viedoklis,manas pārdomas!

Risinājums ... ?? [ 0 ]

---

Es bībeles nelasu un dievam es neticu,bet es ticu ,ka katram no mums ir kāds kurš sargā un īstajos brīžos notiek tā kā tam ir jānotiek . Es ticu brīnumiem un astrālajām pasaulēm .
Pēc šī visa... Es sagruvu ,tas man deva spēkus un ticību saviem spēkiem atgūties no ievainojuma.


Lai arī kārdinājums vai apmātība ir tik liela, cik vien liela tā var būt, to ir iespējams uzvarēt ( tas ir par jebkuru atkarību,sāpi pēc ''atmešanas'',pēc sekām ko tā radījusi) . Vienīgais iemesls kādēļ mums nav spēka, ir tāpēc, ka mēs nepaklausām augstākā spēka gribai ( citi dēvē par Dievu,katram savs).Kamēr mēs neēsam paklausīgi, nebūs spēka, jo mums vienkārši tas nav vajadzīgs.
Mēs kļūstam fiziski spēcīgāki tad ,kad trenējamies pretoties.Tāpat augam garīgi stipri,sperot paklausības soļus.Jo vairāk mēs paklausām,jo vairāk piepildāmies ar augstāko spēku . 

Stīvs Galehers savā grāmatā '' Seksuālā elku kalpība'' , saka: ''Jo vairāk baro seksuālo iekāri,jo tai būs lielāka kontrole pār cilvēka dzīvi'' .

Miesas cilvēki tiecas pēc miesas lietām ,bet gara cilvēki pēc gara lietām.Miesas tieksmes ved nāvē,bet gara tieksme uz dzīvību un mieru.

Sāc ar sevi un notici saviem spēkiem ,paļaujies tikai un vienīgi uz sevīm! 

Kad es vairs nespēju - viņa atnāca [ 0 ]

---

Biju pametusi porno biznesu un man uzreiz pieteicās meitiņa.
Tas bija vismagākais un visskaistākais laiks manā dzīvē vienlaikus .
Es dzīvoju Rīgā kad uzzināju,ka esmu stāvoklī.
Sapratu ,ka man nav ko dot par īri,man draugs nestrādā,mēs esam jauni , ko mēs tagad darīsim? Mums nav stabila dzīve,mājas.
Tas bija briesmīgi,bet bērns paliks tas bija viennozīmīgi.
Nekas cits neatlika kā padzīvot Dobelē ( mazajā pilsētā kur visi jau par manīm zin;aja un biju kā epicentrs visam notiekošajam uz to brīdi)
Es sēdēju m;ajas,reti izgāju ārā,es bieži raudāju ,centos rast mierinājumu ,meklēju attaisnojumus tam ko es biju sasrādājusi (es sāpināju tuviniekus) . 
Sēžot mājās es daudz domāju ,es plānoju savu turpmāko dzīvi un nevienā mirklī neapsvēru iespēju atgriezties ,viss ko es vēlējos tajā brīdī ,lai cilvēki vismaz uz to brīdi kamēr esmu stāvoklī liek mani mierā,bet tā nebija. Es audzināju raksturu to visu pārciešot.
Man jau bija vēders kad gāju no agra rīta pie zobārsta ,jo ļoti sāpēja zobs . Ejot garām atpūtas iestādei sadzēršies es jau teiktu ,ka vīrieši uz gadiem 25 plus mīnus sāka bļaustīties rupjos vārdos uz manu pusi. ( man līdzi nāca vecāmamma kurai ir cukura diabēts un jebkurā laikā no uztraukuma var nokrist).
Es centos novērts viņas domas no tā ko viņi bļauj . Pašai raudāt gribās - pieauguši cilvēki nezinot manu dzīvi un,ka gaidu mazu enģelīti cenšas vēl vairāk mani pazemot.
Dzīvojot tur es sabruku vēl vairāk. Es raudāju katru dienu .Glaudīju vēderu un lūdzu piedošanu savam vēl nedzimušajam bērnam par to kas es esmu .
Es visu laiku cerēju ,ka kāds man palīdzēs ,ka kāds mani atbalstīs ,sapratīs-Tā nenotika !
Es cīnijos ar sevi ilgi jo ilgi. Es centos atstāt pagātni un uzskatīt to par nebijušu ,bet pat bērnam piedzimsot cilvēku acis un runas aiz muguras nebeidzās.
Manas vērtības sāka augt - es vairs nevēlējos pieļaut ,ka kāds par manīm run;a sliktu ,es vairs naidu nespēju turēt pret citiem es visiem vēlu nepieļaut kļūdas un ja jūs pieļaujat - stāstiet- kāds jūs sadzirdēs ! Uz visu šo es skatos kā uz lielu notikumu kas ļāva man atklāt sevi no jauna ,kas izaudzināja mani kā personibu ar savu viedokli ,es vairs neslēpjos sevī un es vairs nevēlu saiem aiz muguras aprunātājiem ļaunu . Es vēlos ,lai cilvēki sargā viens otru ,lai sargā mūsu meitenes no šīs verdzības. Naiva vai ne naiva ,mēs visi varam sabrukt un neapzināties kas mēs esam !